Par būvniecību. Tosts.

[dropcap style=”font-size: 60px; color: #8b2336″] S[/dropcap]avulaik skolā mūs mācīja, ka nevajag apjukt, ieraugot ūbersarežģītus uzdevumus. Atsevišķas nezināmo grupas jāsadala saprotamos lielumos, jāsameklē sakarības starp šīm grupām, jāsaliek prioritātes un tad var analizēt katru grupu atsevišķi.
Tas ir kā pamstskolas ietvaros apgūtajā aritmētikas kursā – no sākuma veic tās darbības, kas iekavās un pēc tam visas pārējās; un reizināšanu pirms saskaitīšanas. Apmēram.
Lietas ir jāvienkāršo. Un jāsliek pa vietām. Un katrai darbībai jāpiešķir jēga – saskaitīšanu lieto, lai saskaitītu, atņemšanu, lai noteiktu starpību.
Kā vienas “vadošas būvfirmas” atbildīgie projektu menedžeri un projektu vadītāji var nesaprast, ka, lai uzbūvētu būvi, kas atbilst pasūtītāja iecerei ir nepieciešamas šīs ieceres saprotamas un saskaņotas definīcijas?! Proti – projekts.
Kā pasūtītājs var cerēt, ka viņa ieceres tiks īstenotas, ja šīs definīcijas nebūs aprakstītas. Katram no mums ir pilnīgi atšķirīga krāsu, garšu, vides un arī kvalitātes uztvere?!
Kā projektētājs var būt atbildīgs pasūtītāja priekšā, ja viņš pasūtītāja aprakstītās definīcijas nav nepārprotami attēlojis rasējumos un specifikācijās. Un visu minēto pamatojis ar argumentiem, kas balstīti tradīcijās, zināšanās un aprēķinos?!
Patiesībā diezgan vienkārši! Ir pazudis mērķis – īstenot ieceri (uzbūvēt būvi). Tā vietā ir parādījies mērķa surogāts – apgūt līdzekļus. Un katrs būvniecības dalībnieks vieglu sirdi to īsteno – pasūtītājs ieskicē mērķi, projektētājs paprojektējas, un būvuzņēmējs pabūvējas.
Diemžēl arī būves vietā mēs iegūstam nesaprotamas kvalitātes izstrādājumu, kas ne vienmēr pilda cerētās funkcijas, par Būvniecības likumā ielikto preambulu (glīti, droši, ilgmūžīgi) nemaz nerunājot!
Jāatgriežas pie saknes – būvniecības nozares uzdevums ir būvēt ēkas un būves. Un katram atbildīgi un līdz galam jāizdara savs darbs. Un neprofesionāļiem jāiet mācīties vai stažēties.
Juridiskajiem birojiem un nodokļu padomniekiem jāapkalpo dažādas nozares un atbilstoši to speciālisti, nevis jākombinē nodokļu shēmas. Un nav jācīnās ar pelēko ekonomiku, ieviešot elektronisku darba laika uzskaiti un satraucoties vai krāsotājs Žanis gadījumā nav nesamaksājis nodokli par objektu nododot sastrādātajām virsstundām, bet jāsauc zagļi par zagļiem un jāliek cietumā.
Kolēģi uzsākuši darbu Zviedrijā un ir izbrīnīti, ka ģenerāluzņēmējs (Skanska AB) pirmajā būvsapulcē, nevis mēģina “optimizēt” būvprojektu un “nospiest” apakšuzņēmēja piedāvāto tāmi, bet aicina izteikt priekšlikumus un noformulēt prasības, lai pēc iespējas kvalitatīvāk varētu veikt nolīgtos darbus!
Pasaulē praksē realizē vienotas projekta pārvaldības sistēmas, attīsta BIM (Building information modeling) procesus, kas iekļauj ēku un būvju fizikālo un funkcionālo pazīmju digitālu attēlošanu un pārvaldību būvniecības un ekspluatācijas laikā, projektē četrās dimensijās, iekļaujot arī materiālu un izstrādājumu piegādes un montāžu laikā, mēs vēl joprojām runājam “zemākās cenas” piedāvājumu projektēšanā un būvniecībā!
Ernst&Young Daugavas stadiona kompleksa rekonstrukcijas ietvaros novērtē, ka komplekss līdz 2037. gadam nodrošinās aptuveni 63 miljonus eiro atdevi Latvijas ekonomikai. Domāju, ka daudz vienkāršāk būtu aprēķināt cik lielus zaudējumus nesīs nekvalitatīvi un pavirši projektētās un būvētās ēkas – Muzeju krātuvju komplekss, Siguldas sporta komplekss, Stradiņa slimnīcas jaunie korpusi, protams, pieņemot, ka tie “nesakritīs” uzreiz pēc būvniecības.
Teiksiet, tas ir valsts budžets! Bet valsts tie esam mēs. Es piedāvāju katram būvniecības dalībniekam apzināties ļoti vienkāršotu rēķinu. Latvijā ir apmēram 1 mlj. iedzīvotāju, no kuriem viena trešdaļa ir veco ļaužu un bērnu. Vēl viena trešdaļa ierēdņi, policisti, skolotāji, dakteri ugunsdzēsēji un citas pievienoto vērtību neražojošās sfēras. Tātad par katru miljonu eiro es no savas kabatas nolieku eur 10.- (divus par sevi un katru no četriem nepilngadīgajiem bērniem, kurus audzinu) un vēl kādus eur 3.- samaksā mans uzņēmums.
Tātad par 24 miljoniem, kas paredzēti Muzeju krātuvēm es K.B. maksāju konkrēti eur 312.-; un par “Stradiem” eur 1`183.- un Daugavas stadionu eur 611.- un Siguldas un Bauskas baseinu eur 100.- un tā līdz bezgalībai.
Nevajadzētu pārprast – es neesmu par to, ka šis būves nevajadzētu būvēt, man tikai šķiet, ka es neesmu gatavs uzticēt savu naudu būvuzņēmējam, kurš pusgada laikā pēc Būves uzsākšanas nav spējīgs novērtēt būvprojekta kvalitāti. Būvuzņēmējam, kurš pēc atkārtotiem, trīs atbilstoši sertificētu konstruktoru biroju argumentētiem (ar aprēķinu pamatotiem) aizrādījumiem turpina darbus, pamatojot, ka jāapgūst valsts līdzekļi.
Es neesmu gatavs uzticēt savu un bērnu naudiņu projektētājiem, kuri ēkas drošumu (stiprības un noturības rādītājus) pamato ar norādi, ka par to domās rūpnīca, kas ražos būvizstrādājumus. Projektētājiem (atbildīgajam būvprojekta vadītājam!!!), kuri apgalvo, ka šis projekts jau nav domāts būvniecībai.
Es neesmu gatavs uzticēt naudiņu arī publiskā sektora pasūtītājam, kurš nejūtas atbildīgs par pasūtīto ēku kvalitātes un ekspluatācijas rādītājiem. Tādam, kurš nevīžo painteresēties, kādi ir šie rādītāji zemēs, kur projektu ieceres īsteno tradicionālā ceļā.
Bet neieciklēsimies uz to, ko esmu vai neesmu gatavs darīt es. Par naudiņu mūsu kabatās runāju cerībā, ka tas varētu būt viens no argumentiem, kas uzrunā jaunos un centīgos speciālistus, kuri strādā būvkompānijās, kuru vadītāji gatavi bezkompromisa naudas apgūšanai. Caur savas nozares (būvprojektēšana) skatījumu paanalizēšu ilgtermiņa konsekvences, kādas izsauc šāda būvniecības kārtība valstī.
Pastāvot konjunktūrai, kura pieļauj bezatbildīgu būvprocesu, no tirgus tiek izspiestas zināšanas un pieredze. Tiek apietas tās pašas, raksta sākumā pieminētās Būvniecības likuma preambulas – drošums un kvalitāte.
Šodien pielietojamā normatīvā bāze, piemēram, būvkonstrukciju projektēšanā paredz veikt virkni uz noteiktiem pieņēmumiem balstītus aprēķinus, kuriem izpildoties tiek uzskatīts, ka būve ir droša. Pamatojoties uz šiem aprēķiniem un ievērojot noteiktus standartus, tiek izstrādāti atbilstoši būvkonstrukciju risinājumi. Ārpusstandartu risinājumi būtu jāpamato ar atsevišķu aprēķinu vai citu pārbaudes metodiku. Būvprojekta risinājumi tiek attēloti rasējumos, specifizēti, lai tie nepārprotami būtu realizējami objektā. Tas prasa zināmu daudzumu inženierresursu, kas atstāj ietekmi uz būvprojekta izmaksām.
Lai konkurētu ar “inženieri”, kurš risinājumu vietā paraksta norādes, ka vēl jāprojektē, tādējādi argumentējot risinājuma drošību, inženierstundas izmaksas veidojas nepamatoti zemas – respektīvi, amata atalgojums ir nekonkurētspējīgs. Speciālists maina darbības profilu vai pārdod pakalpojumu tur, kur tas tiek adekvāti novērtēts. Vai speciālists ir bez atbilstošām zināšanām, iniciatīvas, sociāli dezorientēts, vai citādi  “tērēts”.
Te vēl jāpiebilst, ka inženieris-konstruktors, līdzīgi kā dakteris nevar strādāt, tikai pamatojoties uz akadēmiski apgūtām zināšanām. Lai kļūtu par augstas klases speciālistu viņam ne tikai jāapgūst virkne vairāk vai mazāk specifisku zināšanu, bet zināmu laiku jāpraktizējas pieredzējuša speciālista vadībā, jākrāj pieredze praktiskajā būvniecībā, jāiemācās “ieraudzīt aprēķina shēmu” un novērtēt iespējamās otrās un trešās pakāpes iedarbes. Turklāt visu šo jāprot populārzinātniski paskaidrot, neatkarīgi no tā vai pasūtītājs ir arhitekts, būvuzņēmējs, attīstītājs vai pašvaldības norīkots sporta skolotājs, kuram uzticēts novadīt skolas piebūves celtniecību.
Vadošam inženierim nedēļā viena diena būtu jāvelta sevis izglītošanai, viena – studentu apmācībai un tikai atlikušais laiks būvprojektēšanai. Inženieru birojs ir organisms, kurš nodrošina atbilstošā vadītāja ieceru tehnisko realizāciju un ideālā gadījumā veic arī zināmu kvalitātes kontroli (īsteno kādu kvalitātes vadības standartu).
Tas pats attiecināms uz jebkuru atbildīgu būvprocesa dalībnieku. Kas būtu darāms, lai mēs izvairītos no šādas zināšanu “iznīkšanas”?
Laikam jau, pirmām kārtām, nemitīgi atkārtotais – sāksim paši ar sevi, izturēsimies atbildīgi katrs pret savu būves vai projekta daļu un sadaļu, būsim paškritiski attiecībā uz savu kvalifikāciju un kompetencēm; būsim prasīgi pret pasūtītāju, kā arī pret saviem kolēģiem un citiem projekta realizācijā iesaistītajiem partneriem. Būsim sociāli aktīvi – komunicēsim, apvienosimies grupās, kopās un sabiedriskās organizācijās un vēlreiz komunicēsim. Būtiska būtu starpnozaru komunikācija – svarīgi, lai arhitekti runātu ar inženieriem, inženieri ar arhitektiem, visi kopā ar nozares ierēdņiem nebaidīsimies “izvilloties”, un aizstāvēt savu patiesību, tas mūs nepadarīs muļķīgus. Nostāsimies jau esošo sabiedrisko organizāciju vadībā. Atbalstīsim uz nozares sakārtošanu virzītās aktivitātes. Darīsim to skaļi. Būsim pieticīgi un atcerēsimies, ka ilgtermiņa mērķus nevar sasniegt ar īstermiņa metodēm.
Un, lai vai kā, atcerēsimies ka būvniecības mērķis ir būvēt!
SIA KasunK.Studija
valdes loceklis
Kaspars Beitāns