[dropcap style=”font-size: 60px; color: #8b2336″] P[/dropcap]irms nedaudz vairāk kā gada es aprakstīju mūsu un kolēģu atbildības rakstā “Par būvniecības dalībnieku atbildību”. Tēma ļoti aktuāla, tomēr jāatzīst ka raksts tāds pasauss. Jāatzīst ka apzināti pasauss – ja mēs gribam uz atbildību paskatīties no likumdošanas viedokļa, tad labāk izvairīties no krāšņiem epitetiem un emocionālām izpausmēm.
Bet kas vēl bez formālās atbildības ir jāņem vērā? Tas, ka būvniecība ir nozare, kurā apgrozās miljoni. Vienā līmenī ar būvniecību ir arī farmācijas bizness, azartspēles, ātrie kredīti u.t.t. Tajā visā ir tādi “izaicinājumi”, kurus pārspēj vēl tikai tās jomas, kas ir ārpus legālā biznesa rāmjiem. Par šiem “izaicinājumiem” būvniecībā es gribētu pastāstīt dažus īsus stāstiņus.
Pirmais stāsts ir par būvi, kam objektīva cena ir vismaz 15 miljoni. Sīvā cīņā pie pasūtījuma tiek būvuzņēmums, kurš nosola zemāko cenu – 12 miljonus. Tālāk darbā tiek norīkots projekta vadītājs, parasti pieredzējis, zinošs, tālredzīgs un ar daudzām citām lieliskām īpašībām, un bez likumīgas atbildības par būves kvalitāti, jo par to atbild atbildīgais būvdarbu vadītājs. Tas ļaus projekta vadītājam nesatraukties par visādiem “sīkumiem”, bet koncentrēties uz svarīgāko – naudas pelnīšanu. Lai projektu vadītājs būtu motivētāks, būvuzņēmuma vadība viņam apsola prēmiju, kas sastādīs sākot no 10% un vairāk no tā, kas paliks pāri zem 10 miljoniem. Un tad, lai cik neiespējami tas cilvēkiem no malas varētu likties, tiešām iztērēti tiek tikai 8 miljoni + summa, ko būvniecības laikā izdodas papildus vēl “izspiest”. Stāstam par apakšuzņēmēju uzmešanu es šeit nepieskaršos, jo šis ir stāsts par projektētāju “izaicinājumiem”. Kā redzam likmes ir lielas. Būvuzņēmējam ir visas iespējas atvēlēt pietiekamus līdzekļus gan savām publiskajām attiecībām, gan arī dažādu konsultantu un ekspertu, arī pēc vajadzības citu būvniecības dalībnieku (un pie izdevības varbūt pat pasūtītāja pārstāvju) finansiālai motivēšanai – uz kopējā fona tās tādas kapeikas vien būs. Lai dabūtu klāt naudu, ir jāatrod problēmu un tad jānodarbojas ar tās “risināšanu”. Labs triks ir vispirms nākt ar kādu “racionalizācijas priekšlikumu” – piedāvājumu kaut ko uzlabot. Piemēram, paredzēt plānāku pārsegumu – būs lētāk. Vajag pa vidu vēl siju? Tas nekas – ieliksim. Pēc tam izrādās, ka tā sija traucē komunikācijām. Nu ko, papildus darbi, papildus tāmes, nu jau ar pavisam citiem cipariem. Lai pasūtītājam nebūtu jādomā par to – kā tas tā nākas? – jau laicīgi jāsāk runāt par projektētāja neprofesionālismu un tā tālāk.
Tad vēl jāatzīst ka reizēm, teiksim kā nu ir, sanāk kaut kas šķērsām arī projektā. Dažkārt rodas pārpratumi, tos var izraisīt vai nu nesaprašanās projektēšanas grupā vai arī, pasūtītājam sākot mainīt uzdevumu, nu iespējamas arī tīri cilvēcīgas kļūdas. Skandināvijā jebkuram, kurš varēja pamanīt kļūdu un to nav darījis, ir jāuzņemas līdzatbildību. Bet pie mums vispareizāk ir klusēt un “maukt tālāk”, nebremzēt “naudas plūsmu”. Bet kad nu tas augonis pārsprāgst, tad gan vispareizāk ir sākt aicināt tā saucamos ekspertus… un grozies kā gribi – pie visa vainīgs ir tikai un vienīgi projektētājs. Ja arī projektā nav šķērsām, bet rezultāts nav izdevies – varbūt projektētājs nebija pierakstījis, ka jābūvē pēc ražotāja rekomendācijām, varbūt projektā nepierakstīja kaut ko pavisam pašsaprotamu… Tehniskais uzraugs “nosvīst” kaut kur maliņā, ģenerāluzņēmējs nāk glābt pateicīgo pasūtītāju, projektētājs nonāk absurdā pasaulē. Civilizētā pasaulē šos jautājumus nokārto civiltiesiskā apdrošināšana, viņi arī tad saliek pa plauktiņiem, pieaicina arī būvuzņēmēja un būvlaukuma inženiera apdrošinātāju u.t.t. Var būt pie mums varētu notikt tas pats. Bet nē – pie mums šī ir izdevība sabiezināt krāsas, visus pārliecināt par to ka vainīgs ir tikai un vienīgi nolaidīgais, neprofesionālais un ļaunprātīgais projektētājs, ražot tāmes u.t.t. Likmes ir tik lielas, ka nevienu neinteresē projektētājs kā profesionālis, un pat ne projektētājs kā cilvēks.
Tad vēl ir stāsts par konsultantiem. Tā ir īpaša suga. Ir jau tā, ka mūsu valstī ar ražošanu neko nevar nopelnīt. Tie, kas kaut ko ražo (tas attiecas gan uz rūpniecību, gan apakšuzņēmējiem celtniecībā, gan arī projektētājiem, kas cenšas tikai un vienīgi darīt savu darbu), to vien dara, kā cīnās par savu izdzīvošanu, mēģina tikt no vieniem parādiem laukā un neiekļūt nākošajos – dzīvo no rokas mutē. Nopelna tie, kas nodarbojas ar sabiedriskajām attiecībām. Un tad nu mūsu Latvijas vidējais konsultants un eksperts ir no šāda tipiska sabiedrisko attiecību speciālistu sugas. Viņi pēc būtības nekādu atbildību neuzņemas. Bieži vien viņu konsultāciju aktualitāte ir uzpūsta, viņi paši ir radījuši stāstu par savu tēmu. Bet ļaunākais ir tas, ka viņiem ir visas iespējas runāt galīgas muļķības. Pie kam, lai savas muļķības varētu padarīt par kategoriskāku patiesību, šie konsultanti var ātri pārvērsties par ekspertiem. Normāli citur civilizētajā pasaulē profesionāļi var pašorganizēties un savās profesionālajās organizācijās pateikt kas ir muļķība un kas ir viltus konsultants. Mēs – LBPA ar savu 70 biedru iemaksātajām biedru naudām un ar izdzīvošanu nodarbinātajiem biedriem nespējam apstādināt mūsu profesionālajā vidē cirkulējošos absurdus. Ar citām lielākām organizācijām ir vēl sliktāk – nav vēlmes kaut ko mainīt, un dažkārt pat pašpasludinātie eksperti cenšas šajās organizācijās ieņemt vadošus amatus… Jāpiezīmē, ka ne vienmēr šie konsultanti un eksperti dzenās pēc lielas naudas – viņi ir dažādi. Ir tādi, kas tiešām nāk ar pamatīgiem rēķiniem, kas māk sevi pārdot. Bet ir arī tādi, kas šādi, faktiski pa kapeikām, ceļ savu pašapziņu un mēģina tikt galā ar kādiem psiholoģiskiem kompleksiem. Vēl šo konsultantu un ekspertu rindas aktīvi papildina augstskolu mācībspēki. Nožēlojami, ka augstskolas ļauj šādi savu prestižu degradēt, bet tur nu mēs neko nevaram iesākt.
Un tā varētu turpināt. Bet visiem mūsu nozares “izaicinājumiem” ir divi galvenie iemesli. Manuprāt tas ir būvniecību pārņemošais “pāķisms” un mūsu nozares profesionāļu naudaskāre. Pirmais sākas ar izglītības degradāciju un turpinās labākajiem speciālistiem pametot Latvijas tirgu. Otrais – kad acis ir tā aizlietas ar naudu, tad ir pilnīgi normāli radīt dažādas absurdas realitātes. Vai nu mēs spēsim sākt saukt lietas īstajos vārdos, spēsim muļķus saukt par muļķiem un neliešus par neliešiem, vai arī mūsu nozare, un ar to kopā arī mūsu valsts, turpinās vienlaikus degradēties un pašlikvidēties.
Normunds Tirāns
LBPA valdes priekšsēdētājs