[dropcap style=”color: #8b2336;”] S[/dropcap]abiedrībā ir aktualizējušies un daudz tiek komentēti dažādi viedokļi par atbildību ar būvkonstrukciju drošību saistītos jautājumos. Esmu konsultējies ar kolēģiem, kas ir tādi paši inženieri nevis juristi kā es un šajā rakstā centīšos izklāstīt mūsu izpratni šajos jautājumos. Jau sākumā uzsvēršu, ka, šajā rakstā runājot par atbildību, es runāšu par atbildību dažādu būvniecības negadījumu un arī avārijas gadījumā.
Ir jautājumi, ko nosaka likumdošana, un ir arī jautājumi, kas likumdošanā tomēr nav pietiekami precīzi definēti. Dažādas spekulācijas tiek veiktas gan par to, kas nav pietiekami precīzi definēts likumdošanā, gan arī par to, kas ir precīzi definēts. Bet izteiktie apgalvojumi mēdz būt vēlmju formātā, tie bieži ir ne tikai neprecīzi, bet arī pretrunīgi. Šī raksta mērķis – centīsimies precīzi apkopot to, kā mēs varam atbildības dalīšanu saprast.
Būves īpašnieks būves ekspluatācijas laikā
Būves īpašnieks ir atbildīgs par būves ekspluatāciju atbilstoši tam, kas uzbūvēts. Ja būves īpašnieks bez būvspeciālistu akceptēta būvprojekta iejaucas būvē – maina telpu funkciju, pārsegumos un sienās zāģē caurumus vai arī būvē vēl vienu grīdu uz esošās, tā palielinot svaru, tad par būves iespējamo nedrošību ir atbildīgs pats būves īpašnieks. (Iepriekš minētie ir populārākie būves ekspluatācijas laikā pašrocīgi veiktie pasākumi.) Ir dažas neskaidrības, kas galvenokārt ir saistītas ar to, ka ēku nododot ekspluatācijā īpašniekam netiek nodoti skaidri norādījumi ekspluatācijai. Tāpat katrā sniegotākā ziemā parādās spekulācijas par jumtu tīrīšanu un tamlīdzīgi.
Jaunie ēku būvnoteikumi nosaka, ka “Lai ekspluatācijas laikā nodrošinātu publiskas ēkas atbilstību Būvniecības likuma 9. panta otrajā daļā noteiktajām būtiskajām prasībām, ekspluatācijā nodotas otrās vai trešās grupas publiskas ēkas īpašniekam ir pienākums veikt ēkas tehnisko apsekošanu ne retāk kā reizi 10 gados. Ja tehniskās apsekošanas laikā konstatē redzamus ēkas bojājumus, kas var mazināt ēkas stiprību vai noturību, īpašnieks veic nepieciešamos pasākumus to novēršanai.” Nav tomēr skaidrs – vai, ja īpašnieks ir demontējis kādu starpsienu (un tās vietā atbūvējis kādu vieglu ģipškartona konstrukciju), pēc tam ēku pārdevis; ja jaunais īpašnieks pasūtijis kādu vizuālu apsekošanu bez norādēm par veiktajiem remontiem (jo viņš par tiem neko nezin) un saņēmis pozitīvu atzinumu; ja pārsegums pēc tā tiek noslogots “pēc pilnas programmas” un sabrucis – tad kurš būs vainīgs? Vai tā apsekošana uzliek kādu atbildību apsekotājam, vai arī … nu tā…
Nu tas tā – pieņemot, ka, ja jau ēka ir nodota ekspluatācijā, tad visu ir kontrolējuši sertificēti speciālisti, tad jau viss ir kārtībā…
Būvdarbi, atbildīgais būvdarbu vadītājs
Atbildīgais būvdarbu vadītājs ir atbildīgs par to, ka būve ir uzbūvēta atbilstoši būvprojektam. It kā viss vienkārši. Ir gan dzirdēti iebildumi, ka nekur likumdošanā tas tieši pateikts neesot, bet … nu nezinu … tāds jau ir tas amata nosaukums…
Līdzīgas ir būvuzrauga funkcijas. Cik es saprotu, tad šie būvspeciālisti ir pilnā apjomā atbildīgi par būvprocesa realizāciju.
Dažkārt uz būves būvuzraugs būvdarbu vadītājam prasa ar būvkonstrukciju daļas autoruzraugu saskaņot dažādas tehnoloģiskas nianses, pat transportbetona konusa nosēdumu. Tas ir labi ka visi iesaistītie būvspeciālisti koleģiāli strādā uz mērķi sasniegt vislabāko rezultātu, tomēr pēc būtības būvprocesa realizācija ir būvdarbu vadītāja un būvuzrauga kompetencē un autoruzrauga skaņojumi viņus no tā neatbrīvo, autoruzrauga galvenais pienākums ir pārliecināties par to ka projekts ir pareizi saprasts.
Ir arī pretējas galējības – gatavība parakstīt dokumentus (tā teikt – gatavība sakārtot papīrus) bez faktiski veiktas būvdarbu vadīšanas un uzraudzības, dažreiz arī bez izpratnes par notiekošo. Arī šajā gadījumā jāatzīst ka pat papildus apakšuzņēmēju darba vadītāju paraksti uz aktiem būvatļaujā ierakstītos būvspeciālistus neatbrīvo no atbildības par būvprocesa realizāciju.
Var gadīties situācijas – projektā paredzētas sijas no S355 klases tērauda bet objektā pēc fakta iebūvētas sijas no S235 klases tērauda, vai arī piegādāts sliktāk metināms tērauds. Tad ir jāvērtē – vai ražotājs apzināti ir safabricējis nepieciešamos sertifikātus neatbilstošai produkcijai; ja jā – tad situācija ir nedaudz komplicētāka. Ja piegādātājs ir apzināti maldinājis darbu vadītāju un būvuzraugu, tad par iespējamiem negadījumiem ir atbildīgs piegādātājs.
Projektēšana, ekspertīze
Projektētājs ir atbildīgs par to ko viņš ir projektējis. Projekta būvkonstrukciju daļas vadītājs ir atbildīgs par to, ka viņa projektētās būvkonstrukciju stiprība un noturība ( kā arī visas citas būvkonstrukcijām izvirzītās prasības ) ir nodrošināta atbilstoši tām slodzēm, kādas viņš ir norādījis savā būvprojekta daļā. Būvprojekta vadītājs un autoruzraudzības grupas vadītājs ir atbildīgs par to, ka būvkonstrukciju daļā norādītās apdares slodzes un lietderīgās slodzes netiek mainītas. Un šāds atbildības sadalījums ir saglabājams visā projekta realizācijas laikā līdz būves nodošanai ekspluatācijā. Skan diezgan sausi, bet to varētu ilustrēt šāds piemērs. Ja ekonomisku apsvērumu dēļ autoruzraudzība būvkonstrukcijām tiek veikta tikai līdz būvkonstrukciju izbūvēšanai un pēc tam kādu apsvērumu dēļ būvprojekta vadītājs saskaņo izmaiņas, kas paredz vieglu starpsienu aizstāšanu ar smagākām mūra starpsienām, tad atbildību par konstrukciju papildus slogošanu ir jānes būvprojekta vadītājam. Vispār arī situācijā, kur autoruzraudzība būvkonstrukcijām vēl nav pārtraukta – ja autoruzraudzības grupas vadītājs bez papildus skaņojuma ar būvkonstrukciju autoruzraugu veic šādu skaņojumu, arī tad viņš ir atbildīgs par konstrukciju papildus slogošanu. Līdzīgas situācijas var rasties arī projektēšanas gaitā, bet tas jau būtu stāsts par nesakārtotu projektēšanas procesu. Jebkurā gadījumā būvprojekta arhitektūras daļas vadītājs dod apdares sastāvus apdares slodžu noteikšanai, norāda telpu funkcijas lietderīgo slodžu noteikšanai, inženierkomunikāciju projektētāji dod savu iekārtu slodžu u.c. prasību uzdevumus, būvkonstrukciju daļas vadītājs atbild par šo slodžu ievērtēšanu un būvprojekta vadītājs ir atbildīgs par to ka šī komunikācija ir veiksmīgi notikusi un tur nav savstarpējas nesaprašanās.
Būveksperta atbildība ir neskaidri solidāra, par to precīzāk izteikties neņemos. Vienīgi – manuprāt, būvekspertam ir jādefinē – ko viņš tieši ir ekspertējis (to prasa jaunā vispārīgo būvnoteikumu redakcija), kā arī būtu jākonstatē vai pēc tā var vai nevar uzbūvēt. Ja eksperts ir konstatējis, ka nav “saņemta visa darbu izpildei nepieciešamā informācija” (šis ir citāts no Vispārīgajiem būvnoteikumiem – norādījumi par projekta detalizācijas apkāpi) un tajā pat laikā eksperts ir pamanījies dot pozitīvu slēdzienu (nu … nezinu, situācijas mēdz būt dažādas), tad tomēr pēc projekta papildināšanas šos papildinājumus būtu atkal jāekspertē.
Detalizācija
Būvkonstrukciju daļa tehniskā projekta stadijā var paredzēt dažādu būvizstrādājumu izmantošanu, tajā skaitā rūpnīcā izgatavojamas tērauda, dzelzsbetona, koka konstrukcijas, iespējamas arī citas situācijas (piemēram rūpnieciski izgatavoti slodzi nesoši paneļi). Šādos gadījumos būvkonstrukciju daļā tiek doti konstrukciju gabarīti un citi parametri pēc projektētāja ieskatiem, skaidri un nepārprotami definētas slodzes un citi parametri pēc projektētāja ieskatiem. Tradicionāla ir prakse metālkonstrukcijām tehniskā projekta stadijā uzrādīt piepūles prasot sertificētam detalizācijas izstrādātājam atbilstoši tām izstrādāt un uzņemties atbildību par mezglu risinājumiem. Tāpat tradicionāli saliekamā dzelzsbetona elementiem tiek uzdoti tikai gabarīti, slodzes un specifiskas prasības, un no rūpnīcas speciālista tiek gaidīts apliecinājums par to ka konstrukcija prasītās slodzes spēj uzņemt. Būvizstrādājumu ražotājam ir jānes atbildību par projekta prasību izpildīšanu un projektētājs atbild par projektā uzdotajām prasībām.
Šajā situācijā projektētājs apzināti daļu atbildības ir deleģējis ražotājam. Par saliekamā dzelzsbetona izstrādājumu spēju nodrošināt norādīto slodžu uzņemšanu atbildīgs ir rūpnīcā vai pēc tās pasūtījuma strādājošs sertificēts būvinženieris, kurš atbilstoši vēl arvien spēkā esošajam LBN 202-01 paraksta DZKD stadijā izstrādātos rasējumus. Par tērauda konstrukciju mezglu nestspējas nodrošināšanu atbilstoši kopnēm uzdotajām piepūlēm atbildīgs arī ir rūpnīcā vai pēc tās pasūtījuma strādājošs sertificēts būvinženieris, kurš atbilstoši LBN 202-01 paraksta MKD stadijā izstrādātos rasējumus. Ir labi zināma metālkonstrukciju ražotāju attieksme pret metālkonstrukciju projektu detalizēšanu – bieži detalizāciju konstruēšanu apbrīnojamajās BIM datorprogrammās uztic cilvēkiem bez pietiekamas vai pat bez jebkādas izpratnes par būvkonstrukciju darbu un pēc tam meklē cilvēku ar būvprakses sertifikātu (bieži vien arī bez pietiekamas nepieciešamās izpratnes) šo projektu parakstīšanai par lielāku vai mazāku naudas summu. Tādēļ visbiežāk izstrādātie detalizācijas projekti nav noformēti atbilstoši LBN 202-01 prasībām. Tomēr, ja būvkonstrukciju projektā tehniskā projekta stadijā ir skaidri nodefinētas slodzes vai piepūles, un ja dokumentāciju, kas tiek dēvēta par detalizācijas projektu, ir parakstījis būvkonstrukciju projektēšanas sfērā sertificēts speciālists, tad laikam tomēr ir visas iespējas šo sertificēto speciālistu atzīt par atbildīgu par detalizācijas risinājumiem. Projektēšanā sertificētiem speciālistiem jāskatās, kādus detalizācijas sējumus vai rasējumus viņi paraksta, jo parakstus uz rasējumiem tomēr ir jāsaprot kā atbildības uzņemšanos; varbūt atsevišķos gadījumos kā citu būvniecības dalībnieku maldināšanu par atbildības uzņemšanos. Ir jāuzsver atbildības dalījums – būvkonstrukciju tehniskā projekta autors un autoruzraugs atbild par dotajām slodzēm un piepūlēm, bet tas speciālists kas tiek atzīts par detalizācijas autoru ir atbildīgs par risinājumiem. Neskaidra ir situācija tad, ja dokumentāciju ir parakstījis cilvēks bez sertifikāta (tas pats veiksmīgais apbrīnojamās BIM datorprogrammas operators; Rīgā un Jelgavā – dažkārt būvniecības specialitātes students, Liepājā – dažkārt veikls datorprogrammu apguvējs). Tad laikam par risinājumiem atbildīgi ir izgatavotājrūpnīcas valdes locekļi neatkarīgi vai viņi saprot vai nesaprot savu atbildības apjomu. Uzņēmumu valdes locekļu atbildība pēdējā gada laikā sabiedrībā tiek bieži piesaukta, arī gadījumos kad atbildību jāuzņemas būvniecības likumos un normatīvos noteiktajiem atbildīgajiem būvspeciālistiem, un te būtu nepieciešams kāds juristu skaidrojums. Nu bet situācijās, kur atbildību uzņemties spējīgi būvkonstrukciju projektētāji nav piesaistīti, nekas cits neatliek kā meklēt valdes locekļus.
Arī atbildīgajiem būvspeciālistiem (atbildīgajam būvdarbu vadītājam, būvuzraugam un autoruzraudzības grupas vadītājam) ir jāseko līdzi situācijai, tomēr ir jāatzīst ka atbildīgie būvspeciālisti nav juristi. Šī ir diezgan divdomīga situācija un, ņemot vērā to cik bieži šādas situācijas rodas, ir nepieciešams būvniecību regulējošo iestāžu skaidrojums šādiem gadījumiem.
Tāpat neskaidra situācija novērojama ar rūpnīcas detalizācijas rasējumu ekspertīzi. Sanāk gluži vienkārši – ja būvprojekta būvkonstrukciju daļa paredz to ka daļa no projektēšanas ir jāveic detalizācijas laikā, tad šādas detalizācijas sējumi ir jāpakļauj ekspertīzei. No drošības viedokļa nav nekādas nozīmes, kuras stadijas sertificētais speciālists risinājumus ir izstrādājis – ja šie risinājumi ir būvkonstrukcija, t.i. var ietekmēt būves stiprību un noturību, tad tie ir pakļaujami ekspertīzes procedūrai.
Tādēļ par labu praksi metālkonstrukciju risinājumiem tehniskā projekta stadijā būtu jāatzīst tādu detalizācijas pakāpi, kurā ir doti visi tērauda elementu mezgli, nevis elementu saraksts ar piepūlēm, šādā situācijā tehniskā projekta autors uzņemas atbildību par metālkonstrukciju mezglu risinājumiem (nedeleģē tos detalizētājam), detalizētājam ir jāatbild par ģeometriju, un korektām prasībām materiālu sagatavošanai un metināšanai – pienākumi, ar kuriem rūpnīcai un tās tehnologiem būtu jātiek galā, ja tā ir metālkonstrukciju rūpnīca. Par dzelzsbetona rūpnīcām komentēt neņemos un ceru uz kādiem komentāriem.
Bet vispār
Problēma sākas tajā, ka būvprojekti bieži vien ir nepilnīgi, vāji izstrādāti vai arī neizstrādāti. Par šo situāciju bieži vien ir parūpējies pasūtītājs, jau sākotnēji norādot, ka „…nepieciešams pats minimālākais būvkonstrukciju sastāvs, lai tikai dabūtu būvatļauju…”. Arī turpmākā procesā pasūtītājs var arī atbrīvoties no pārāk prasīga būvuzrauga, uzstāt uz savu apakšuzņēmēju izvēli un tamlīdzīgi. Nu bet sāksim ar nepilnīgu būvprojektu. Arī rūdīti būvniecības biznesa profesionāļi bieži vien daudz nesatraucas par vāji un ļoti vāji izstrādātiem būvprojektiem, jo tas dod lielāku brīvību procesa laikā, arī iespējas gatavot papildu tāmes u.t.t. Tā vai citādi, bet ir jāprecizē atbildības robežas šajās robežsituācijās.
Tā, piemēram – projektā nav dotas slodzes un / vai piepūles, kas nepieciešamas, lai izstrādātu rūpnīcas detalizāciju. Rūpnīca sagatavo detalizācijas risinājumus, bet nav skaidrs – kādu slodžu uzņemšanu šīs konstrukcijas nodrošina. Nav skaidrs, par ko lai atbild rūpnīcas detalizētājs vai valdes loceklis. Pastāv viedoklis, ka, ja celtnieks ir ņēmies būvēt pēc nepilnīga būvprojekta, tad viņš arī ir pietiekami gudrs, lai par to atbildētu; tas izriet no iepriekš spēkā esošās vispārīgo būvnoteikumu redakcijas 80. punkta : “Ja būvuzņēmējs nav pieprasījis detalizēto rasējumu izstrādi vai pats nav tos izstrādājis, būvuzņēmējs ir atbildīgs par iespējamām sekām.” Tomēr jāatzīst, ka, ja projektā trūkst informācija, tad tā ir būvprojekta nepilnība, par to būtu jāatbild gan projektētājam, gan arī būvprojekta vadītājam – nepilnīga projekta autoriem, gan arī būvdarbu vadītājam un būvuzraugam – nepilnīga būvprojekta realizētājiem.
Bez visa iepriekš minētā pastāv arī ģeotehnikas inženiera atbildība par viņa sagatavotajiem datiem pamatu nestspējas un deformāciju aprēķiniem, tehniskās apsekošanas veicēja atbildība u.c. vērā ņemamas īpatnības, kas neietekmē kopējo situāciju.
Sabiedrība gaida būvniecībā iesaistīto uzņēmumu valdes locekļu atbildību. Šis ir kārtējais gadījums, kad mums ir nepieciešams būvniecību regulējošo iestāžu skaidrojums. Jo būvniecības likums, vispārīgie būvnoteikumi un citi būvniecību regulējošie akti runā par atbilstoši kvalificētu atbildīgo būvspeciālistu atbildību, tie neļauj nespeciālistiem uzņemties atbildību. Tomēr visiem ir skaidrs, ka būvniecības procesu ietekmē gan būvspeciālistu priekšniecība (tie kas viņiem maksā algu), gan arī jau iepriekš minētais pasūtītājs.
Vēl jāpiemin dažādi konsultanti. Viņi ar pasūtītāja un citu būvniecības dalībnieku palīdzību pret būvspeciālistiem var izdarīt spiedienu, kā rezultātā dažkārt arī tiek mainīti risinājumi. Tomēr ir jāuzsver ka viņi atbildību neuzņemas (atbilstoši likumdošanai nevar un visbiežāk arī negrib), atbildību uzņemas tie būvspeciālisti, kas paraksta dokumentus.
Un visbeidzot nepieciešams uzsvērt, ka datorprogrammu izstrādātāji un tirgotāji nekādu atbildību par būvi neuzņemas. Tas attiecas gan uz būvkonstrukciju projektētāju centieniem dažreiz aprēķina programmu datorizdrukas pasniegt kā aprēķinus (un uz norādēm par nedrošiem risinājumiem atbildēt, ka “kompis neko brīdinošu nav metis laukā”), gan arī uz rūpnīcām, kas ir nopirkušas tehnoloģiskās iekārtas (piemēram, dzelzsbetona paneļu ekstrūzijas iekārtas) komplektā ar datorprogrammu, un tamlīdzīgi.
Varbūt šībrīža Latvijas situācijā ir vēlams ieviest sekojošu praksi – ja kāds no būvniecības procesā iesaistītajiem varēja pamanīt kļūdu (un ir iespējams pierādīt, ka viņa kvalifikācijai ir jābūt tādai, kas ļāva viņam to pamanīt), bet viņš par to pārējos nav brīdinājis, tad viņš kļūst līdzatbildīgs par pieļauto kļūdu. Ja darbu vadītājs un būvuzraugs varēja pamanīt ka tiek būvētas vairākas reizes smagākas starpsienas, ja autoruzraugs varēja pamanīt, ka, viņam mainot slodzes, detalizētājs nemaina risinājumus, ja darbu vadītājs redz, ka detalizācija izstrādāta bez norādēm par slodzi, ko spēj uzņemt konstrukcija, ja būvuzraugs redz, ka detalizētājam nav būvprakses sertifikāts … ja šie kungi vai dāmas apzinātos iespējamo līdzatbildību, tad viņi celtu traci un visbiežāk potenciālu negadījumu skaits samazinātos.
Normunds Tirāns
LBPA valdes priekšsēdētājs