Mans vārds ir Atis Degro. Es gribēju padalīties ar visiem lbpa.lv lasītājiem, īpaši esošajiem un topošajiem studentiem, savā studiju pieredzē.
Savā nu jau 8 gadus ilgajā studiju periodā esmu iespējis pabūt arī vairākās ārzemju universitātēs un augstskolās. Tad nu šajā rakstā mēģināšu padalīties savā pieredzē un iespaidos par studiju norisi citviet Eiropā.
Studijas uzsāku RTU profesionālā bakalaura studiju programmā „Būvniecība”. Pirmā pieredze ārvalstu mācību iestādē bija 2.kursa 2.semestrī, kad Erasmus programmas ietvaros vienu semestri pavadīju Berlīnē, FHTW-Berlin augstskolā. Galvenās iezīmes, ko novēroju šī semestra laikā, bija kursabiedru motivācija un studentu tehniskais nodrošinājums (modernas datorklases ar daudzveidīgu inženierzinātņu programmatūru). Diemžēl tuvāks kontakts ar saviem kursabiedriem man tā arī neizveidojās (Vācu jaunieši ne vienmēr ir ieinteresēti sapazīties ar Erasmus studentiem) un plašāku ieskatu viņu mācību gaitās gūt man neizdevās.
Pēc bakalaura studiju pabeigšanas studijas turpināju RTU profesionālā maģistra studiju programmā „Būvniecība”. Maģistra darba izstrādi nolēmu veikt ārzemēs un devos uz Norvēģiju. Norvēģijas Zinātņu un Tehnoloģiju Universitātē (NTNU) biju sazinājies ar profesoru koka konstrukciju departamentā, un pirms manas ierašanās bijām jau aptuveni vienojušies par tēmu. Ierodoties man tika ierādīta darbavieta nelielā telpā kopā ar citiem studentiem, kas raksta savus maģistra darbus. Man grūti spriest par lekciju norisi un līmeni, jo nevienu lekciju šajā laikā neapmeklēju, tomēr par vidi un nodrošinājumu, kas man tika sniegta darba izstrādei, varu teikt tikai to labāko.
Rakstot savu bakalaura darbu biju saskāries ar problēmu piekļūt nepieciešamajai literatūrai, ne vienmēr bija iespējams paņemt bibliotēkā nepieciešamo grāmatu, vai arī izlasīt kādu zinātnisko rakstu, par kuriem internetā ir jāmaksā. NTNU šāda problēma man vairs nebija – ar man izsniegto reģistrācijas informāciju varēju piekļūt jebkuram zinātniskajam rakstam, un arī grāmatu piedāvājums bibliotēkā bija ļoti ievērojams. Turklāt gadījumā, ja man izdotos atrast kādu vajadzīgu rakstu vai grāmatu, kura nebūtu man pieejama iepriekš minētajā veidā, universitāte to pasūtītu, ja mans profesors atzītu to par nepieciešamu mana darba izstrādei. Jāsaka gan, ka man vienmēr bez sarežģījumiem izdevās atrast visu nepieciešamo literatūru.
Mana maģistra darba tēma bija uz eksperimentiem balstīta līmēta koka siju ar apaļiem caurumiem stiprības analīze. Pētījuma izstrādei es tiku nodrošināts ar visu nepieciešamo. No kokizstrādes firmas tika pasūtīti vajadzīgie paraugi (pēc vajadzības pats varēju noteikt paraugu skaitu un izmērus). Manā rīcībā bija universitātes laboratorija un tur strādājošais personāls, kas palīdzēja izveidot testēšanas konstrukcijas. Pēc vajadzības tika izgatavotas dažādas metāla detaļas, kā arī pasūtītas jaunas iekārtas, tika nodrošināts viss, lai pētījums neciestu līdzekļu trūkuma dēļ. Atklāti sakot, neredzu veidu, kā vēl varētu uzlabot šo maģistra darba izstrādes vidi.
Ieguvis minēto maģistra grādu, devos uz Vāciju, lai Minhenes Tehniskajā universitātē turpinātu gūt zināšanas studiju programmā „Master of Science in Computational Mechanics”. Tā ir divu gadu maģistra studiju programma, kas paredzēta inženieriem ar dažādu iepriekšējo izglītību. Šobrīd esmu pabeidzis pirmos trīs semestrus un no aprīļa sākšu izstrādāt savu maģistra darbu. Te nu man bija iespēja novērtēt maģistra līmeņa studijas vienā no Vācijas un visas Eiropas labākajām tehniskajām universitātēm. Augstais mācību līmenis un temps bija uzreiz jūtams. Nevarētu teikt, ka man Latvijā būtu bijušas sliktas sekmes, tomēr bija jūtams, ka studentiem no citām valstīm ir labāks iepriekšējās sagatavotības līmenis. Līdzīgi kā Norvēģijā, arī šeit nodrošinājums ar mācību materiāliem un literatūru ir visaugstākajā līmenī.
Šo trīs semestru laikā esmu daudz pieredzējis un radis arī izskaidrojumu jau minētajai motivācijai mācīties, ko novēroju jau Berlīnē. Vācijas universitātē „izbraukt cauri” nav iespējams – lai priekšmetu nokārtotu, tas tiešām ir jāzina. Eksāmeniem atvēlētais laiks ir ļoti īss, bieži vien visus uzdevumus nemaz nav paredzēts atrisināt, tiek pārbaudītas ne tikai studentu zināšanas, bet arī spēja tās pielietot spriedzes apstākļos. Kā vācieši paši saki, tiek pārbaudīta studentu jauda (darbs/laiks). Arī eksāmenu kārtošana ir iespējama tikai noteiktos laikos un noteiktu reižu skaitu. Ja eksāmens ar pirmo piegājienu netiek nokārtots, to iespējams kārtot tikai nākamajā semestrī (katru semestri katru eksāmenu var kārtot tikai vienu reizi). Par katru nenokārtotu eksāmenu students iegūst mīnuss kredītpunktus. Katrai studiju programmai noteikts pieļaujamais mīnuss kredītpunktu skaits. Ja students sasniedz šo mīnuss kredītpunktu robežu, viņam vairs nav iespēja atkārtoti kārtot nenokārtotos eksāmenus un pabeigt uzsākto studiju programmu. Turklāt ne tikai konkrētajā universitātē, bet arī citās Vācijas universitātēs. Arī kopējais studiju laiks katrai studiju programmai ir ierobežots. Līdz ar to arī ir saprotama studentu motivācija mācīties un cītīgi gatavoties eksāmeniem. Turklāt, cik man ir bijusi iespēja ar to saskarties, arī darba devēji lielu uzmanību pievērš iegūtajām sekmēm.
Tās arī ir tās galvenās lietas, ko esmu novērojis un pieredzējis savā ārpus Latvijas studiju periodā. Vēlētos tikai uzsvērt to, ka tie ir mani subjektīvie novērojumi un iegūtā pieredze, tie nav no dokumentiem iegūti neapstrīdami fakti. Ceru, ka jums šis raksts šķita interesants un kaut nedaudz noderīgs.